"Zeme kūst un maigi aiztek spraugās..." Klāvs.

Es jūtu zemi, man gribas kliegt. Nodur galvu uz leju un ielūkojies šajā mūžīgajā un tik ilgi gaidītajā pelēkumā, ko mēnešiem ilgi bija aprijis sniegs. Kā girbētos novilkt zābakus, ar pēdām iegrimt brūnajos dubļos, piepeši tie kļuvuši tik skaisti. Vairs neatgādina neveiksmīgu dabas eksperimentu, atšķaidītu kakao, kam beidzies derīguma termiņš. Ar no ziemas nogurušā cilvēka acīm tā ir kūstoša pavasara šokolāde, kas jāuzlej uz sniega putukrējuma kūkas, karsti kūpošas kalorijas, ko uzņemt pēc nežēlīgas diētas.

Tikai šodien salst kājas. Tās brēc un dreb, tuvojoties zemes vēsajai elpai. Zeme vēl negrib, ka pa to kāds staigā, tā vēl grib būt brīva, notraukt tonnām ziemas smaguma - sniega, kas kaudzē krājies līdz ar mūsu nogurušajām, aukstuma izmisušajām sejām.

Olivette

Kastīšu ainava

Balta ķieģeļu māja, blakus cilvēku kastīte blāvā rozā tonī ar pieciem plastmasas un vienu koka caurumu, ko mēs labprāt saucam par logiem. Un to es dēvēju par latviešu gaumi. Pamesta smilšu kaste bez smiltīm, ja vien rupju granti var saukt par kūku cepšanai pieņemamu materiālu, pagātnes atmiņu rēgu pilnais bērnudārzs divās paaudzēs, tikai tagad tam jauna glazūra, salda un krāsaina kā M&M konfektēm, varbūt cer pievilināt bērnus kā kukaiņus, bet es zinu - pildījums tas pats vecais, precīzāk, nespēju nobrīnīties, pa kuru pusi ābolā ielīdis tārps.
Un tepat blakus, blakus bērnu čalām un galvenās ielas mašīnu dūkoņai stāv arī mana sarkanā padomju laika kastīte - mājas. Cik gan daudz tādu pašu copy/paste mājiņu vēl ir? Cik gan daudz tādu pliekano, tukšo anavu aiz loga mēdz būt? Un kurš par to atbildīgs, ka pieceļoties nespēju sveikt baznīcu, tikt modināta ar zvana skaņām vai noraudzīties, kā viduslaiku pils tornī aug koks?

Manas skaistās, izdaudzinātās pilsētas tumšais vaigs. Es gribētu nomainīt fotogrāfiju aiz loga, kaut vienu dienu mana piecus gadus ilgā filma beigtos.
Un tāpēc es iešu pa kalnu augšā, vērošu savas pilsētas panorāmu ar pils rietumu torņa jumtu cepurītes vietā. Mans logs nav visa mana pasaule, paldies Dievam, tā ir izlauzusies tālāk par vienmuļajām padomju kastīšu sienām.
Mūžam ielīmēšu savā prātā tās pāris dienas gadā, kad mans tumšais pagalms vēršas plūmju ziedu kupenā, jo:

Enjoy life, it’s too short to complain.

(Stéphane Lambiel)

Olivette

Vieni vienīgi dubļi

Ar kailām pēdām es staigāju pa svelmaino mazpilsētas trotuāru. Ar krūtīm piekļaujos saulē sakarsušajām dienām. Nepiedienīgi brīvi es novelku aukstās sasalušās ziemas lupatas un vēroju, kā mitrums iesūcās zemē. Pat pārāk nepiedienīgi mani ledainie pirksti iegrimst Cēsu siltajās ielās un rakņājās un meklē pēdīgās marta atliekas, un sakašā pavasari saujā. Es nāku un ieberu tavos matos karstas smiltis un mālu piciņas, lai ieķep daba katrā tavā dzīslā. Es palaižu naktstauriņus un tie ielīp tavos matos. Tu nāc, visi pārsteigti : "Skaties, Pavasaris!"

Noctuelle

Sniega tauriņi

Iemērcu kailās rokas sniega pienā, pasmeldamās sauju baltu pūku. Kāds traips šajā debesu baltajā kupenā ir mans plaukstas nospiedums, izjaukdams ierasto līdzsvaru, līgano virsmas līniju, miljardiem cieši stāvošo sniegpārsliņu armiju. Metu pret debesīm tās ziemas baltās asaras, šogad tik daudz ir raudāts, un ļāvu tām ieķerties manos vaļā izlaistajos matos. Cik varens ir mans pieskāriens, iesmējos, noskatīdamās, kā sniegpārslas pārvēršas par ūdens pilieniem. Cik tukšs aukstuma spēks, kas padodas pie maigākās elpas, bet tik un tā nespēju visu viena pati izakusēt. Es to dāvināšu, aizsūtīšu ellē uz otru pasaules malu.

Varbūt kāds pārdūra manu sūtīto sniega maisu, jo ziema, šķiet, iespītējusies man. Tā palaida uzbrukumā savu sniegpārslu armiju, kas lēnītēm kā zemes ceļa putekļi svelmainā vasaras dienā apsēda visu, kas vēlējās elpot, dzīvot, ieraudzīt sniegpulkstenītes dīgstam no siega. Kā lipīga sērga, kā neārstējams, uzbāzīgs mēris tās klauvēja pie logiem, plaši smaidīdamas, krītot graciozā dejā.

Es esmu trausls dzīvības pavediens šajā saltajā naktī un izskrēju laukā sacensties ar sniegpārsliņām. Visapkārt mūžīgs baltums, ka man gribējās būt velnam un parotaļāties ar melno krāsu. Iemērkt otu tumsas podā un vilkt melnas leduspuķes uz baltajiem pilsētas bruģakmeņiem.

Bet es zinu - reiz kā cukurs sniegpārsliņas izkusīs uz mēles. Uz pasaules mēles, padodamās pavasarim.

Mana šīsdienas laika izjūta. Akstums un sniegs, vējš un baltas kupenas. Tik pacensties iedomāties, ka siegprāslu vietā no debesīm lido taureņi.

Es esmu taureņu lidlauks,

Pilni taureņu mani pleci.

(I. Ziedonis)

Tad nu arī ar to šajā naukstauriņu lidojumā sākšu. Ar tauriņiem olīvju krāsā.

Olivette