Kastīšu ainava

Balta ķieģeļu māja, blakus cilvēku kastīte blāvā rozā tonī ar pieciem plastmasas un vienu koka caurumu, ko mēs labprāt saucam par logiem. Un to es dēvēju par latviešu gaumi. Pamesta smilšu kaste bez smiltīm, ja vien rupju granti var saukt par kūku cepšanai pieņemamu materiālu, pagātnes atmiņu rēgu pilnais bērnudārzs divās paaudzēs, tikai tagad tam jauna glazūra, salda un krāsaina kā M&M konfektēm, varbūt cer pievilināt bērnus kā kukaiņus, bet es zinu - pildījums tas pats vecais, precīzāk, nespēju nobrīnīties, pa kuru pusi ābolā ielīdis tārps.
Un tepat blakus, blakus bērnu čalām un galvenās ielas mašīnu dūkoņai stāv arī mana sarkanā padomju laika kastīte - mājas. Cik gan daudz tādu pašu copy/paste mājiņu vēl ir? Cik gan daudz tādu pliekano, tukšo anavu aiz loga mēdz būt? Un kurš par to atbildīgs, ka pieceļoties nespēju sveikt baznīcu, tikt modināta ar zvana skaņām vai noraudzīties, kā viduslaiku pils tornī aug koks?

Manas skaistās, izdaudzinātās pilsētas tumšais vaigs. Es gribētu nomainīt fotogrāfiju aiz loga, kaut vienu dienu mana piecus gadus ilgā filma beigtos.
Un tāpēc es iešu pa kalnu augšā, vērošu savas pilsētas panorāmu ar pils rietumu torņa jumtu cepurītes vietā. Mans logs nav visa mana pasaule, paldies Dievam, tā ir izlauzusies tālāk par vienmuļajām padomju kastīšu sienām.
Mūžam ielīmēšu savā prātā tās pāris dienas gadā, kad mans tumšais pagalms vēršas plūmju ziedu kupenā, jo:

Enjoy life, it’s too short to complain.

(Stéphane Lambiel)

Olivette