Es jūtu zemi, man gribas kliegt. Nodur galvu uz leju un ielūkojies šajā mūžīgajā un tik ilgi gaidītajā pelēkumā, ko mēnešiem ilgi bija aprijis sniegs. Kā girbētos novilkt zābakus, ar pēdām iegrimt brūnajos dubļos, piepeši tie kļuvuši tik skaisti. Vairs neatgādina neveiksmīgu dabas eksperimentu, atšķaidītu kakao, kam beidzies derīguma termiņš. Ar no ziemas nogurušā cilvēka acīm tā ir kūstoša pavasara šokolāde, kas jāuzlej uz sniega putukrējuma kūkas, karsti kūpošas kalorijas, ko uzņemt pēc nežēlīgas diētas.
Tikai šodien salst kājas. Tās brēc un dreb, tuvojoties zemes vēsajai elpai. Zeme vēl negrib, ka pa to kāds staigā, tā vēl grib būt brīva, notraukt tonnām ziemas smaguma - sniega, kas kaudzē krājies līdz ar mūsu nogurušajām, aukstuma izmisušajām sejām.
Olivette
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru