Iemērcu kailās rokas sniega pienā, pasmeldamās sauju baltu pūku. Kāds traips šajā debesu baltajā kupenā ir mans plaukstas nospiedums, izjaukdams ierasto līdzsvaru, līgano virsmas līniju, miljardiem cieši stāvošo sniegpārsliņu armiju. Metu pret debesīm tās ziemas baltās asaras, šogad tik daudz ir raudāts, un ļāvu tām ieķerties manos vaļā izlaistajos matos. Cik varens ir mans pieskāriens, iesmējos, noskatīdamās, kā sniegpārslas pārvēršas par ūdens pilieniem. Cik tukšs aukstuma spēks, kas padodas pie maigākās elpas, bet tik un tā nespēju visu viena pati izakusēt. Es to dāvināšu, aizsūtīšu ellē uz otru pasaules malu.
Varbūt kāds pārdūra manu sūtīto sniega maisu, jo ziema, šķiet, iespītējusies man. Tā palaida uzbrukumā savu sniegpārslu armiju, kas lēnītēm kā zemes ceļa putekļi svelmainā vasaras dienā apsēda visu, kas vēlējās elpot, dzīvot, ieraudzīt sniegpulkstenītes dīgstam no siega. Kā lipīga sērga, kā neārstējams, uzbāzīgs mēris tās klauvēja pie logiem, plaši smaidīdamas, krītot graciozā dejā.
Es esmu trausls dzīvības pavediens šajā saltajā naktī un izskrēju laukā sacensties ar sniegpārsliņām. Visapkārt mūžīgs baltums, ka man gribējās būt velnam un parotaļāties ar melno krāsu. Iemērkt otu tumsas podā un vilkt melnas leduspuķes uz baltajiem pilsētas bruģakmeņiem.
Bet es zinu - reiz kā cukurs sniegpārsliņas izkusīs uz mēles. Uz pasaules mēles, padodamās pavasarim.
Mana šīsdienas laika izjūta. Akstums un sniegs, vējš un baltas kupenas. Tik pacensties iedomāties, ka siegprāslu vietā no debesīm lido taureņi.
Es esmu taureņu lidlauks,Pilni taureņu mani pleci.(I. Ziedonis)
Tad nu arī ar to šajā naukstauriņu lidojumā sākšu. Ar tauriņiem olīvju krāsā.
Olivette
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru