Iztiksim bez pasaku čaklajām bitēm, kas aptekalē pļavas, iztiksim bez reibinošās liepu ziedu smaržas un krītošo saules staru garšas, ņemsim kailus dzeloņus, kas noslīcināti medū. Aizmirsīsim par Vinniju Pūku ar pilnu kambari tukšiem podiņiem, aizmirsīsim par kakla sāpēm un karstu pienu tumsas māktajos ziemas vakaros. Alkatīgi iemērksim rokas trīslitru burkā ar lipīgu zeltu, ļausim iemirdzēties acīm, pirkstiem iegrimstot bagātības vielā. Un tad iedomāsimies vannas istabu bez ūdens, upes bez straumes, varbūt tikai melnu purva rāvu ezeru vietā. Iztēlosimies medu, kas nevaldāmi pil no rokām, aiztek aiz piedurknēm, izpiežas caur blūzes plānajam audumam, vedojot lipīgus plankumus, un pavisam drīz mēs sev velkam līdzi medus tērcīti. Iedomāsimies draugu, kas pienāk blakus, bet mēs neveikli viņu aptašķām ar šo zelta līmi, satveram roku un stiepjam līdzi, nu jau kopā liedami medus jūru.
Tie ir medus cilvēki, kas piesārņo pasauli. Nedod Dievs, ka tas reiz sacietēs. Iemācīsimies pārlēkt medus ezeriem, kaut kārdinājums nopeldēties ir tik liels.
Olivette
Tā doma, kas tur apakšā tiešām labi pateikta. Lika aizdomāties. Paldies!
AtbildētDzēstGan jau te katram sava doma ienāk prātā. Tas ir īpašs valtījums kādam, varbūt dažiem...
AtbildētDzēst