Stiklotā avēnija

Un viņa nonāca stikla pasaulē.
Teiksmaina vieta, kur nonāk ikkatrs, kļūdams par darbinieku Stikla tīrīšanas uzņēmumā. Tas tiesa, bezdarbs tur nepastāv un visas iespējas uzkalpoties no parasta stikla tīrītāja vai iestiklotāja par stikla uzraugu. Tālākai karjeras izaugsmei gan būs nepieciešamas īpašas acis – redzēt cauri stiklam to, ko nemana citi. Kā jau visur – vajag savas sensācijas.
Pasaule, kurā nav robežu, pat aiz horizonta plešas varens romiešu pilsētas plānojums, kas pasauli sadala vienādos stikla kvadrātos.
Pasaule, kur cits citu redz, kur pamāj ar roku sen neredzētam darba kolēģim un paiet garām, kur visi zina visus, bet nepazīst nevienu – laipni lūdzam Stikla pasaulē! Un tiklīdz tu centies pieiet tuvāk, paspiest roku, siltas plaukstas vietā sajūti stiklu, aukstu un cietu, kas mūsdienu zinātnieku dēļ, kļuvis teju nesalaužams. Šķiet, palielināmo stiklu. Sēdi un vēro defektus – visiecienītākais svētdienas šovs, lai nākamajā rītā kolēģiem vari palielīties ar sava stiklotā kaimiņa jaunajām tenkām. (Es apzināti saku kolēģis, nevis draugs.)
Šī ir vieta, kur ironija beidzas.
Tikai neviens neredz sevi, jo nav spoguļu. Ir tikai caurspīdīgs stikls, pakļauts simtiem un tūkstošiem to uzkopēju un revolucionāru stikla tīrīšanas metožu, ka nav vairs vietas, kur ieraudzīt sevi. Pat mazākais traips, melnums, pie kura varētu apstāties acu skatiens, tiek nežēlīgi noslaucīts. Piepeši viss tiek pakārtots un pārdots augtākajai reliģijai – stiklam. Piepeši? Vai tomēr gadiem ilgi nepazināti iepotēta ticība?
Laika vairs nav. Tas beidzis eksistēt līdz ar Stikla monopolu.
Es vairs nav. Tikai tūkstošiem seju aiz stikla sienām.
Sapņu vairs nav. Zināt kas notiek ar palielināmo stiklu un sauli? Sapņi sadeg.
Kas gan ir palicis? Viņi, viņa, viņš (mēs?), kas paklausīgi dodas pa šīm stikla avēnijām uz priekšu, ieiet savos stikla mājokļos, ietur savas stikla vakariņas ar stikla sarunām un dzīvo savas stikla dzīvas.
Bet sapņi pieder tikai pašam. Tie baidās no gaismas, tie baidās no saules un stikla. Tāpēc tie ir mūsos. Vismaz pašlaik, kamēr stikls mīt tikai logu rūtīs.

Olivette

Siltas piena putas

Es redzu kā rīts skrien basām kājām pa asajiem zāles stiebriem un nebaidās sagriezties. Es redzu kā viņš blandās pa lauku māju kaktiem un stūriem, slepus iezogas zem gulošo segām, kūtī gar laktu pie vistām, nograbina sargsuņa ķēdi un rējienos ievijas, kas ziņo par tālā ceļā putekļu putekļiem apbirušas pilsētnieku mašīnas ierašanos vietā, kur satiekas klusums ar piena putām, šeit, manā lauku sētā. Caur mašīnas logu virmo mūzika un es ar savām laka kurpītēm naski situ ritmu kādai no Prāta vētras dziesmām. Dārīte iznāk mūs sagaidīt. Mēs izstaipāmies, cits žāvājas, cits gaiņā knišļus, bet es ļauju savām rokām pazust pinkainā lauku kranča kažokā. Viņš zina, ka mēs vienmēr atbrauksim un maza meitene, viņa skumjo acu apburta, slepus viņu baros ar kūpinātas desas šķēlītēm un izmīļos viņa savēlušos kažoku ar savām bērna rociņām. Novelku kurpes un iebrienu rīta rasā. Dziļi jo dziļi es ievelku elpu. Pakrūtē nedaudz dur, krūtis lēnu nu cilājas auksto rīta gaisu elpojot. Esmu jau tālu aizbridusi. Odi, sajutuši manu mitro ādu, snaikstās gar kājām. Šķiet, kāda īpaši strauja asins viņus aicina aplipt ap manām potītēm. Šorīt nav vēja, dzirdu tikai kukaiņu skrapšķēšanu un knišļu dūkoņu gar jāņogu krūmiem un manām kājām. Drīz lēks saule un aprīs rīta dzestrumu līdz ar ļaužu ēnām. Es vienīgā dodos pļavā. Dzirdu krusttēva smago elpu un garus aprautus krācienus, kas nāk no vēsās istabas. Gan jau šobrīd uz viņa sārtā deguna tup kārtējā mušpapīram nolemtā muša. Nočīkst ārdurvis, Dārīte uzvelk kalošas un lēniem soļiem dodas pie akas pēc spaiņa. Viņa apstājas un iztaisno augumu, lūkodamās skaidrajās debesīs. Es arī skatos. Skatos un domāju, cik viņa man mīļa. Viņa vēl nav slaukusi govi, man šoreiz paveicies. Sastrādātās plaukstas paceļ alumīnija spaini, aukstu un vienaldzīgu un mēs abas dodamies pie govs. Brienam, brienam pāri pļavai, samīdot rasaskrēsliņus un ceļtekas. Briesmīgi negribas šo skaistumu mīdīt, tāpēc lēkāju kā mūsu brūnās iztramdītā vistas, lai ar savām kailajām pēdām neuzkāptu kādam dabas brīnumam. Varen jautrs skats. Tur tālāk mūs gaida brūnaļa. Darītes vecās, sastrādātās un nogurušās rokas slauc silto pienu. Cilvēku rokas ir dažādas, manējās, piemēram, ir karstas un nervozas. Mazās spēcīgās strūklās siltais laiku labums sitas pret spaiņa dibenu. Es vēroju. Vēroju. Vēroju. Un brīžiem skatos uz brūnaļu, kura man atbild ar savu tumšo skatienu. Knišļi snaikstās gar gotiņas muguru un man viņas žēl. Viņa svaida brūno, spēcīgo asti. Manas bizes gluži kā viņas aste, resnas un garas, gumiju mamma iesējusi augstu, atstājot kuplus galus, tie man nepatīk. Dārīte saka, lai eju tālāk no astes, nedod Dievs, ka trāpīs tādam mazam ķiparam pa galvu. Vēroju abas lauku brūnaļas, iegremdējusi pēdas miklajā zālē. Saule ceļas virs kūts jumta, karsta un tveicīga, tā atņem man manu ēnu, manas siltās piena putas uzvārot, atņem man manu vēso elpu. Dzirdu tikai govs ik brīža nopūtas, astes sitienus pret tās sakarsušo miesu un piena tērcītes jau gandrīz pilnajā spainī. Tās mani satrauc. Tveice nu ir paņēmusi mani, mazo kluso meiteni sarkanā kleitā ar odu sakostajām un zeļonku nopunktotajām kājām. Es kāri loku silto pienu, putām tekot gar kaklu. Dārītes rokas uz brīdi pazūd rakstainajā priekšautā, kurš smaržo gluži kā viņa pati, pēc piena un flaneļa krekla. Vecmāmiņa arī tā smaržo. Noglaudu brūnaļas spalvu un mēs, trīs, dodamies celt augšā gulētājus. Es protu piezagties un izkutināt gulētāju kailās pēdas, kas rēgojās gar segas malu. Brūnaļa lēni slāj pār tveicīgo pļavu. Viņas mutē pazūd manis sargātie rasaskrēsliņi un jaunie zāles stiebri.

Tās ir manas atmiņas, un es zinu, ka tās katru gadu atkārtojas, tikai mazajai meitenei pazūd bizes un bailes no govs.

Noctuelle

Pelēkā pele

Reizēm es klausos klusumā un nekad to nedzirdu, jo klusums esmu es pati. Mani nedzird, mani neredz, bet ar mani runā vai nu garlaicības māktie vai tie, kuri zina, ka viņus klausās neviens. Es esmu neviens. Un tāpēc es piedzimu, lai kalpotu par vienaldzīgu kartupeļu maisu svešām domām, kas plūst pāri malām.
Es jau vienmēr tāda nebiju. Reiz es biju arī normāla, bet tad es nejauši saskrējos ar Ojāra mazo sārto mašīnīti. Dažreiz es satieku viņu atkal, ziniet, vakar viņš man stundām ilgi stāstīja, kas ir starp vārdiem, cik tur ir labi, tur esot akmeņu krāvumi, kas klusē. Tad viņš neteica neko. Es redzēju kā oļi birst starp mums man pie kājām. Bez neviena vārda, bez nevienas skaņas, pat ne čukstošas.. Man kļuva pat pārāk labi. Un beidzot viņš piebilda, cik labi, ka izdevās ar mani tik labi izrunāties! Es tā sasmējos, tā, kā nebiju smējusies gadiem ilgi. UN TAD PĒKŠŅI mani skaļie smiekli man pašai likās tik riebīgi. Tad Ojārs aizgāja un atstāja mani ar manas pašas domām, pavisam pilnu. Nu jauki, viņš tomēr apvainojās. Kopš tā laika, esmu pieradusi pie domām. Varbūt, ja jūs tās zinātu, jums kļūtu pavisam šauri un smacīgi starp tām. Bet man ir labi.
Dažreiz viņi runā un runā, un stumj savus skaļos vārdus manī līdz viņu mutes kļūst aizvien lielākas un liekulīgākas. Saka, ka lielākā māksla ir klausīties. Es nepiekrītu - es klausos un zem viņu vārdiem kļūstu arvien mazāka un nenozīmīgāka un arvien, arvien Tāpēc man patīk klusums, tas neliekuļo, tam nevar samelot un glaimot. Man šķiet, viņi visi tikai eksistē līdz ar laiku. Viņi ir netverami, steidzīgi un garlaicīgi. Viņiem vajadzētu paņemt pauzi un ieskriet savā dvēselē. Nu var jau būt, ka pati esmu garlaicīga. Esmu ērti iekārtojusies savās domās, kuras nekad neviens nedzirdēs, pat klusums ne, jo es nerunāju. Kāpēc? Tāpēc.
Katru dienu es eju uz lasītavu. Viņi visi domā, ka es lasu un tur gan zināma taisnība ir, jo es lasu no lūpām. Bet ticiet vai nē, es neesmu izlasījusi ne kripatiņas no šīsdienas avīzes un pat ne no vakar paņemtā Alesandro Bariko Jūras un Okeāna. Es vienkārši vēroju Viņus. Vēroju Viņu rokas. Atceros tikai to, ka aiz Jūras malas kādas jaunas rokas ar smalkiem pirkstiem satraukti šķirstīja manas iepriekšējā dienā neizlasītās avīzes lapas. Aiz Jūras malas ar savu zinātnisko žurnāliņu ērti iekārtojās kāds kungs gados. Aiz manas Jūras malas sēdēja daudzi, tobrīd pat apskaudu viņus. Es vēl neesmu saņēmusies iebrist nezināmajā. Es ievēroju arī kādu pusmūža sievieti, kuras rokas viena otru nemitīgi knibināja. Tā viņa sevi noknibināja līdz salkanā sieviešu romāna pēdējai lappusei. Kā es palieku nepamanīta? Par savu posteni izvēlos lasītavas nomaļāko vietu, kur parasti dienas vidū nīkst tādas pašas pelēkās peles kā es. Es būtu laba rakstniece, ja vien manu radošo garu neaizkavētu mans augošais pesimisms. Tādas domas jau neviens nevēlas lasīt. Vai nav savādi, grāmatas ir autoru domas, tomēr mēs tās pērkam, aizņemamies, paņemam uz 30 dienām, pat zogam no plauktiem. Aiztiekam ar savām rokām, burzām lapas, ieēdamies paša autora zemapziņā . Šī iemesla dēļ es tās nelasu, es nevēlos būt kādam tik tuva. Es noglāstu to vākus ar pirkstu galiem, ieķeros grāmatu malās, sēžu aiz tām un tās tikai izmantoju. Tā sakot, īslaicīgi mūsu mīlas sakari.
Šovakar es iekāpu ierasti dzeltenajā autobusā, uzsmaidīju biļešu konduktorei, taču pretī saņēmu nīgru ņurdienu, ka nevajag jau zoboties par viņu. Laikam šī sieviete dienas laikā vien satikusi tādus pesimistus kā mani. Es joprojām nesaprotu, kas ir biļešu konduktore. Bērnībā mēdzu jautāt viņai vai nevaru nopirkt arī kanēļmaizīti. Tad gan viņa smējās, kaut arī es patiešām labi zobojos. Man šķiet, viņa ir līdzīga bulciņu konduktorei, tikai par nesamērīgi augstu cenu cep mazas apdrukātas lapiņas, kas dažreiz smird pēc vēmekļiem.
Nu labi, savās pārdomās iegrimusi, es apsēdos kaut kur autobusā un pēkšņi sapratu, ka abas esam vienas un man nebūs, ko vērot. Varu jau vērot viņu, bet viņa nesapratīs.
Un tomēr. Viņas rokas ir pavisam parastas, jāsaka, tipiskas latviešu sievietes rokas, bet tomēr tik skaistas - tās visu dzīves smagumu tur savās plaukstās. Viņa droši vien šeit nīkst katru dienu un ir tik ļoti nogurusi no cilvēkiem, īpaši no tādiem kā es, no tādiem, kuri viņu uzlūko tikai kā konduktori, ne sievieti. Man gribētos pieiet klāt un pateikt, ka viņas rokas ir skaistas un biļetes, kas nākušas no viņas rokām tomēr smaržo pēc maiga kanēļa aromāta. Bet viņa jau nesapratīs. Viņi nekad nesaprot. Es vēlētos dāvināt viņai viņu pašu. Bet viņa jau nesapratīs. Viņa ir nogurusi no cilvēkiem un tāpat kā visi viņi pēc darba klusumā ir viņa pati. Tā, kura cer, ka viņai kādreiz ļaus vienkārši paklusēt.
GALAPUNKTS. Tas pārtrauc manas domas, jo esmu vairākas pieturas par tālu no savas ērtās dzīves. Izkāpju ārā un uz atvadām viņai savā zīmju valodā pasaku, ka viņa nemaz nav smieklīga un es ticu, ka viņai sanāk gardas knēļmaizītes. Viņa man neatbildēja, jo nesaprata zīmju valodu. Es biju viņai uzdāvinājusi klusumu. Izkāpu ārā vienaldzīgajā, melnajā tumsā un sabijos. Laikam esmu pavisam viena. Es apsēdos pie autobusa pieturas un cerēju, ka varbūt Ojāra sārtā mašīnīte izsprauksies no tumsas. Es vēlētos viņam kaut ko teikt, un tad tā būtu vislielākā dāvana viņam
Varbūt kādreiz viņi man ļaus runāt un es atkal ļaušu autobusa konduktorei vienkārši paklusēt. Neviens mums nevar aizliegt noklausīties klusumu.



Es mazliet parunāšos, ja? Ja esat izlasījuši, nepārprotiet, varone „Es” nav autore „Noctuelle”, proti, es. Es viņu izdomāju vakar vakarā pēc garas dienas, kura mani pilnībā izsmēla un piepildīja. Sen nebiju rakstījusi, to gan jau pamanījāt( vai mūs kāds arī lasa? ) , jo Olivettes iedvesma laikam neizsmeļama, par to es viņu apskaužu. Manējā bieži rodas galēja pesimisma vai negulētas nakts rezultātā. Saka jau, ka naktī var uzrakstīt ģeniālu darbu. Mamma vakar bija ļoti apjukusi, jo es sen nebiju pie datora rakstījusi kaut ko citu izņemot vēsturi. Man šķiet, es samulsināju pati sevi. Bet tā ir vislielākā mīkla.
Nu lūk, tātad, mana varone. Jūs jau nojaušat, kurš ir Ojārs. Es nevēlos neko komentēt sīkāk, lai neizbojātu savu darbu.

Es to veltu kādam cilvēkam. Nē, viņam nav nekāda saistība ar notikumiem, bet Viņš man iemācīja vienkārši paklusēt. Tikai tādu klusumu, kāds bija starp mums, es vēl neesmu jutusi. Varbūt es viņu satikšu jau rīt un nemaz nezinu, ko teikšu. Bet varbūt arī nevajag, vienkārši paklusēsim tāpat kā tajā vasarā.

Tev, tava Noctuelle