Pelēkā pele

Reizēm es klausos klusumā un nekad to nedzirdu, jo klusums esmu es pati. Mani nedzird, mani neredz, bet ar mani runā vai nu garlaicības māktie vai tie, kuri zina, ka viņus klausās neviens. Es esmu neviens. Un tāpēc es piedzimu, lai kalpotu par vienaldzīgu kartupeļu maisu svešām domām, kas plūst pāri malām.
Es jau vienmēr tāda nebiju. Reiz es biju arī normāla, bet tad es nejauši saskrējos ar Ojāra mazo sārto mašīnīti. Dažreiz es satieku viņu atkal, ziniet, vakar viņš man stundām ilgi stāstīja, kas ir starp vārdiem, cik tur ir labi, tur esot akmeņu krāvumi, kas klusē. Tad viņš neteica neko. Es redzēju kā oļi birst starp mums man pie kājām. Bez neviena vārda, bez nevienas skaņas, pat ne čukstošas.. Man kļuva pat pārāk labi. Un beidzot viņš piebilda, cik labi, ka izdevās ar mani tik labi izrunāties! Es tā sasmējos, tā, kā nebiju smējusies gadiem ilgi. UN TAD PĒKŠŅI mani skaļie smiekli man pašai likās tik riebīgi. Tad Ojārs aizgāja un atstāja mani ar manas pašas domām, pavisam pilnu. Nu jauki, viņš tomēr apvainojās. Kopš tā laika, esmu pieradusi pie domām. Varbūt, ja jūs tās zinātu, jums kļūtu pavisam šauri un smacīgi starp tām. Bet man ir labi.
Dažreiz viņi runā un runā, un stumj savus skaļos vārdus manī līdz viņu mutes kļūst aizvien lielākas un liekulīgākas. Saka, ka lielākā māksla ir klausīties. Es nepiekrītu - es klausos un zem viņu vārdiem kļūstu arvien mazāka un nenozīmīgāka un arvien, arvien Tāpēc man patīk klusums, tas neliekuļo, tam nevar samelot un glaimot. Man šķiet, viņi visi tikai eksistē līdz ar laiku. Viņi ir netverami, steidzīgi un garlaicīgi. Viņiem vajadzētu paņemt pauzi un ieskriet savā dvēselē. Nu var jau būt, ka pati esmu garlaicīga. Esmu ērti iekārtojusies savās domās, kuras nekad neviens nedzirdēs, pat klusums ne, jo es nerunāju. Kāpēc? Tāpēc.
Katru dienu es eju uz lasītavu. Viņi visi domā, ka es lasu un tur gan zināma taisnība ir, jo es lasu no lūpām. Bet ticiet vai nē, es neesmu izlasījusi ne kripatiņas no šīsdienas avīzes un pat ne no vakar paņemtā Alesandro Bariko Jūras un Okeāna. Es vienkārši vēroju Viņus. Vēroju Viņu rokas. Atceros tikai to, ka aiz Jūras malas kādas jaunas rokas ar smalkiem pirkstiem satraukti šķirstīja manas iepriekšējā dienā neizlasītās avīzes lapas. Aiz Jūras malas ar savu zinātnisko žurnāliņu ērti iekārtojās kāds kungs gados. Aiz manas Jūras malas sēdēja daudzi, tobrīd pat apskaudu viņus. Es vēl neesmu saņēmusies iebrist nezināmajā. Es ievēroju arī kādu pusmūža sievieti, kuras rokas viena otru nemitīgi knibināja. Tā viņa sevi noknibināja līdz salkanā sieviešu romāna pēdējai lappusei. Kā es palieku nepamanīta? Par savu posteni izvēlos lasītavas nomaļāko vietu, kur parasti dienas vidū nīkst tādas pašas pelēkās peles kā es. Es būtu laba rakstniece, ja vien manu radošo garu neaizkavētu mans augošais pesimisms. Tādas domas jau neviens nevēlas lasīt. Vai nav savādi, grāmatas ir autoru domas, tomēr mēs tās pērkam, aizņemamies, paņemam uz 30 dienām, pat zogam no plauktiem. Aiztiekam ar savām rokām, burzām lapas, ieēdamies paša autora zemapziņā . Šī iemesla dēļ es tās nelasu, es nevēlos būt kādam tik tuva. Es noglāstu to vākus ar pirkstu galiem, ieķeros grāmatu malās, sēžu aiz tām un tās tikai izmantoju. Tā sakot, īslaicīgi mūsu mīlas sakari.
Šovakar es iekāpu ierasti dzeltenajā autobusā, uzsmaidīju biļešu konduktorei, taču pretī saņēmu nīgru ņurdienu, ka nevajag jau zoboties par viņu. Laikam šī sieviete dienas laikā vien satikusi tādus pesimistus kā mani. Es joprojām nesaprotu, kas ir biļešu konduktore. Bērnībā mēdzu jautāt viņai vai nevaru nopirkt arī kanēļmaizīti. Tad gan viņa smējās, kaut arī es patiešām labi zobojos. Man šķiet, viņa ir līdzīga bulciņu konduktorei, tikai par nesamērīgi augstu cenu cep mazas apdrukātas lapiņas, kas dažreiz smird pēc vēmekļiem.
Nu labi, savās pārdomās iegrimusi, es apsēdos kaut kur autobusā un pēkšņi sapratu, ka abas esam vienas un man nebūs, ko vērot. Varu jau vērot viņu, bet viņa nesapratīs.
Un tomēr. Viņas rokas ir pavisam parastas, jāsaka, tipiskas latviešu sievietes rokas, bet tomēr tik skaistas - tās visu dzīves smagumu tur savās plaukstās. Viņa droši vien šeit nīkst katru dienu un ir tik ļoti nogurusi no cilvēkiem, īpaši no tādiem kā es, no tādiem, kuri viņu uzlūko tikai kā konduktori, ne sievieti. Man gribētos pieiet klāt un pateikt, ka viņas rokas ir skaistas un biļetes, kas nākušas no viņas rokām tomēr smaržo pēc maiga kanēļa aromāta. Bet viņa jau nesapratīs. Viņi nekad nesaprot. Es vēlētos dāvināt viņai viņu pašu. Bet viņa jau nesapratīs. Viņa ir nogurusi no cilvēkiem un tāpat kā visi viņi pēc darba klusumā ir viņa pati. Tā, kura cer, ka viņai kādreiz ļaus vienkārši paklusēt.
GALAPUNKTS. Tas pārtrauc manas domas, jo esmu vairākas pieturas par tālu no savas ērtās dzīves. Izkāpju ārā un uz atvadām viņai savā zīmju valodā pasaku, ka viņa nemaz nav smieklīga un es ticu, ka viņai sanāk gardas knēļmaizītes. Viņa man neatbildēja, jo nesaprata zīmju valodu. Es biju viņai uzdāvinājusi klusumu. Izkāpu ārā vienaldzīgajā, melnajā tumsā un sabijos. Laikam esmu pavisam viena. Es apsēdos pie autobusa pieturas un cerēju, ka varbūt Ojāra sārtā mašīnīte izsprauksies no tumsas. Es vēlētos viņam kaut ko teikt, un tad tā būtu vislielākā dāvana viņam
Varbūt kādreiz viņi man ļaus runāt un es atkal ļaušu autobusa konduktorei vienkārši paklusēt. Neviens mums nevar aizliegt noklausīties klusumu.



Es mazliet parunāšos, ja? Ja esat izlasījuši, nepārprotiet, varone „Es” nav autore „Noctuelle”, proti, es. Es viņu izdomāju vakar vakarā pēc garas dienas, kura mani pilnībā izsmēla un piepildīja. Sen nebiju rakstījusi, to gan jau pamanījāt( vai mūs kāds arī lasa? ) , jo Olivettes iedvesma laikam neizsmeļama, par to es viņu apskaužu. Manējā bieži rodas galēja pesimisma vai negulētas nakts rezultātā. Saka jau, ka naktī var uzrakstīt ģeniālu darbu. Mamma vakar bija ļoti apjukusi, jo es sen nebiju pie datora rakstījusi kaut ko citu izņemot vēsturi. Man šķiet, es samulsināju pati sevi. Bet tā ir vislielākā mīkla.
Nu lūk, tātad, mana varone. Jūs jau nojaušat, kurš ir Ojārs. Es nevēlos neko komentēt sīkāk, lai neizbojātu savu darbu.

Es to veltu kādam cilvēkam. Nē, viņam nav nekāda saistība ar notikumiem, bet Viņš man iemācīja vienkārši paklusēt. Tikai tādu klusumu, kāds bija starp mums, es vēl neesmu jutusi. Varbūt es viņu satikšu jau rīt un nemaz nezinu, ko teikšu. Bet varbūt arī nevajag, vienkārši paklusēsim tāpat kā tajā vasarā.

Tev, tava Noctuelle