Es redzu kā rīts skrien basām kājām pa asajiem zāles stiebriem un nebaidās sagriezties. Es redzu kā viņš blandās pa lauku māju kaktiem un stūriem, slepus iezogas zem gulošo segām, kūtī gar laktu pie vistām, nograbina sargsuņa ķēdi un rējienos ievijas, kas ziņo par tālā ceļā putekļu putekļiem apbirušas pilsētnieku mašīnas ierašanos vietā, kur satiekas klusums ar piena putām, šeit, manā lauku sētā. Caur mašīnas logu virmo mūzika un es ar savām laka kurpītēm naski situ ritmu kādai no Prāta vētras dziesmām. Dārīte iznāk mūs sagaidīt. Mēs izstaipāmies, cits žāvājas, cits gaiņā knišļus, bet es ļauju savām rokām pazust pinkainā lauku kranča kažokā. Viņš zina, ka mēs vienmēr atbrauksim un maza meitene, viņa skumjo acu apburta, slepus viņu baros ar kūpinātas desas šķēlītēm un izmīļos viņa savēlušos kažoku ar savām bērna rociņām. Novelku kurpes un iebrienu rīta rasā. Dziļi jo dziļi es ievelku elpu. Pakrūtē nedaudz dur, krūtis lēnu nu cilājas auksto rīta gaisu elpojot. Esmu jau tālu aizbridusi. Odi, sajutuši manu mitro ādu, snaikstās gar kājām. Šķiet, kāda īpaši strauja asins viņus aicina aplipt ap manām potītēm. Šorīt nav vēja, dzirdu tikai kukaiņu skrapšķēšanu un knišļu dūkoņu gar jāņogu krūmiem un manām kājām. Drīz lēks saule un aprīs rīta dzestrumu līdz ar ļaužu ēnām. Es vienīgā dodos pļavā. Dzirdu krusttēva smago elpu un garus aprautus krācienus, kas nāk no vēsās istabas. Gan jau šobrīd uz viņa sārtā deguna tup kārtējā mušpapīram nolemtā muša. Nočīkst ārdurvis, Dārīte uzvelk kalošas un lēniem soļiem dodas pie akas pēc spaiņa. Viņa apstājas un iztaisno augumu, lūkodamās skaidrajās debesīs. Es arī skatos. Skatos un domāju, cik viņa man mīļa. Viņa vēl nav slaukusi govi, man šoreiz paveicies. Sastrādātās plaukstas paceļ alumīnija spaini, aukstu un vienaldzīgu un mēs abas dodamies pie govs. Brienam, brienam pāri pļavai, samīdot rasaskrēsliņus un ceļtekas. Briesmīgi negribas šo skaistumu mīdīt, tāpēc lēkāju kā mūsu brūnās iztramdītā vistas, lai ar savām kailajām pēdām neuzkāptu kādam dabas brīnumam. Varen jautrs skats. Tur tālāk mūs gaida brūnaļa. Darītes vecās, sastrādātās un nogurušās rokas slauc silto pienu. Cilvēku rokas ir dažādas, manējās, piemēram, ir karstas un nervozas. Mazās spēcīgās strūklās siltais laiku labums sitas pret spaiņa dibenu. Es vēroju. Vēroju. Vēroju. Un brīžiem skatos uz brūnaļu, kura man atbild ar savu tumšo skatienu. Knišļi snaikstās gar gotiņas muguru un man viņas žēl. Viņa svaida brūno, spēcīgo asti. Manas bizes gluži kā viņas aste, resnas un garas, gumiju mamma iesējusi augstu, atstājot kuplus galus, tie man nepatīk. Dārīte saka, lai eju tālāk no astes, nedod Dievs, ka trāpīs tādam mazam ķiparam pa galvu. Vēroju abas lauku brūnaļas, iegremdējusi pēdas miklajā zālē. Saule ceļas virs kūts jumta, karsta un tveicīga, tā atņem man manu ēnu, manas siltās piena putas uzvārot, atņem man manu vēso elpu. Dzirdu tikai govs ik brīža nopūtas, astes sitienus pret tās sakarsušo miesu un piena tērcītes jau gandrīz pilnajā spainī. Tās mani satrauc. Tveice nu ir paņēmusi mani, mazo kluso meiteni sarkanā kleitā ar odu sakostajām un zeļonku nopunktotajām kājām. Es kāri loku silto pienu, putām tekot gar kaklu. Dārītes rokas uz brīdi pazūd rakstainajā priekšautā, kurš smaržo gluži kā viņa pati, pēc piena un flaneļa krekla. Vecmāmiņa arī tā smaržo. Noglaudu brūnaļas spalvu un mēs, trīs, dodamies celt augšā gulētājus. Es protu piezagties un izkutināt gulētāju kailās pēdas, kas rēgojās gar segas malu. Brūnaļa lēni slāj pār tveicīgo pļavu. Viņas mutē pazūd manis sargātie rasaskrēsliņi un jaunie zāles stiebri.
Tās ir manas atmiņas, un es zinu, ka tās katru gadu atkārtojas, tikai mazajai meitenei pazūd bizes un bailes no govs.
Noctuelle
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru