Un viņa nonāca stikla pasaulē.
Teiksmaina vieta, kur nonāk ikkatrs, kļūdams par darbinieku Stikla tīrīšanas uzņēmumā. Tas tiesa, bezdarbs tur nepastāv un visas iespējas uzkalpoties no parasta stikla tīrītāja vai iestiklotāja par stikla uzraugu. Tālākai karjeras izaugsmei gan būs nepieciešamas īpašas acis – redzēt cauri stiklam to, ko nemana citi. Kā jau visur – vajag savas sensācijas.
Pasaule, kurā nav robežu, pat aiz horizonta plešas varens romiešu pilsētas plānojums, kas pasauli sadala vienādos stikla kvadrātos.
Pasaule, kur cits citu redz, kur pamāj ar roku sen neredzētam darba kolēģim un paiet garām, kur visi zina visus, bet nepazīst nevienu – laipni lūdzam Stikla pasaulē! Un tiklīdz tu centies pieiet tuvāk, paspiest roku, siltas plaukstas vietā sajūti stiklu, aukstu un cietu, kas mūsdienu zinātnieku dēļ, kļuvis teju nesalaužams. Šķiet, palielināmo stiklu. Sēdi un vēro defektus – visiecienītākais svētdienas šovs, lai nākamajā rītā kolēģiem vari palielīties ar sava stiklotā kaimiņa jaunajām tenkām. (Es apzināti saku kolēģis, nevis draugs.)
Šī ir vieta, kur ironija beidzas.
Tikai neviens neredz sevi, jo nav spoguļu. Ir tikai caurspīdīgs stikls, pakļauts simtiem un tūkstošiem to uzkopēju un revolucionāru stikla tīrīšanas metožu, ka nav vairs vietas, kur ieraudzīt sevi. Pat mazākais traips, melnums, pie kura varētu apstāties acu skatiens, tiek nežēlīgi noslaucīts. Piepeši viss tiek pakārtots un pārdots augtākajai reliģijai – stiklam. Piepeši? Vai tomēr gadiem ilgi nepazināti iepotēta ticība?
Laika vairs nav. Tas beidzis eksistēt līdz ar Stikla monopolu.
Es vairs nav. Tikai tūkstošiem seju aiz stikla sienām.
Sapņu vairs nav. Zināt kas notiek ar palielināmo stiklu un sauli? Sapņi sadeg.
Kas gan ir palicis? Viņi, viņa, viņš (mēs?), kas paklausīgi dodas pa šīm stikla avēnijām uz priekšu, ieiet savos stikla mājokļos, ietur savas stikla vakariņas ar stikla sarunām un dzīvo savas stikla dzīvas.
Bet sapņi pieder tikai pašam. Tie baidās no gaismas, tie baidās no saules un stikla. Tāpēc tie ir mūsos. Vismaz pašlaik, kamēr stikls mīt tikai logu rūtīs.
Olivette
Teiksmaina vieta, kur nonāk ikkatrs, kļūdams par darbinieku Stikla tīrīšanas uzņēmumā. Tas tiesa, bezdarbs tur nepastāv un visas iespējas uzkalpoties no parasta stikla tīrītāja vai iestiklotāja par stikla uzraugu. Tālākai karjeras izaugsmei gan būs nepieciešamas īpašas acis – redzēt cauri stiklam to, ko nemana citi. Kā jau visur – vajag savas sensācijas.
Pasaule, kurā nav robežu, pat aiz horizonta plešas varens romiešu pilsētas plānojums, kas pasauli sadala vienādos stikla kvadrātos.
Pasaule, kur cits citu redz, kur pamāj ar roku sen neredzētam darba kolēģim un paiet garām, kur visi zina visus, bet nepazīst nevienu – laipni lūdzam Stikla pasaulē! Un tiklīdz tu centies pieiet tuvāk, paspiest roku, siltas plaukstas vietā sajūti stiklu, aukstu un cietu, kas mūsdienu zinātnieku dēļ, kļuvis teju nesalaužams. Šķiet, palielināmo stiklu. Sēdi un vēro defektus – visiecienītākais svētdienas šovs, lai nākamajā rītā kolēģiem vari palielīties ar sava stiklotā kaimiņa jaunajām tenkām. (Es apzināti saku kolēģis, nevis draugs.)
Šī ir vieta, kur ironija beidzas.
Tikai neviens neredz sevi, jo nav spoguļu. Ir tikai caurspīdīgs stikls, pakļauts simtiem un tūkstošiem to uzkopēju un revolucionāru stikla tīrīšanas metožu, ka nav vairs vietas, kur ieraudzīt sevi. Pat mazākais traips, melnums, pie kura varētu apstāties acu skatiens, tiek nežēlīgi noslaucīts. Piepeši viss tiek pakārtots un pārdots augtākajai reliģijai – stiklam. Piepeši? Vai tomēr gadiem ilgi nepazināti iepotēta ticība?
Laika vairs nav. Tas beidzis eksistēt līdz ar Stikla monopolu.
Es vairs nav. Tikai tūkstošiem seju aiz stikla sienām.
Sapņu vairs nav. Zināt kas notiek ar palielināmo stiklu un sauli? Sapņi sadeg.
Kas gan ir palicis? Viņi, viņa, viņš (mēs?), kas paklausīgi dodas pa šīm stikla avēnijām uz priekšu, ieiet savos stikla mājokļos, ietur savas stikla vakariņas ar stikla sarunām un dzīvo savas stikla dzīvas.
Bet sapņi pieder tikai pašam. Tie baidās no gaismas, tie baidās no saules un stikla. Tāpēc tie ir mūsos. Vismaz pašlaik, kamēr stikls mīt tikai logu rūtīs.
Olivette
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru