Mans pašportrets būtu piezīmju lapiņa, viena no tām, kuras Olivette ar izmeklētiem domu graudiem lipina plānotāja vākos. es esmu teikumos, tintes pieskārienos, es jūs visus vēroju un tupu papīra šķiedrās rūtiņu ideālajā simetrijā. Ikreiz, kad kāda roka guļ uz manas papīra pasaules, un lodīšu pildspalva pusbalsī čukst to, ko nevar izsacīt, kādās piezīmēs rodas mans pašportrets. es būtu vakars, noguruši plaksti, rūgtas šokolādes garša uz mēles gala un rūgtas mīlestības putekļi uz palodzes. Es būtu bieza saldā krējuma kārta vēsas kafijas krūzes malās. Es būtu ūdeņraža pārskābe nedzijušā brūcē, es būtu slāpeklis, kuru elpo visi un es pati. Es būtu viegls flirts kaut kur šautā telpā ar diviem mīlniekiem. Es būtu viena no putna spalvām, balta, viegla un brīva. Varbūt es nokristu jūras smiltīs, varbūt es aizķertos koku zaros, varbūt spalvu mākoņos. Bet es nekad nebūtu mūsdienu mākslīgi krāsotā putna spalva ar lodīšu pildspalvu tajā. Es būtu celuloze un lapa.
Noctuelle
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru