Raphaels

Pavisam apburošs un kails Raphaels ar lētas markas cigarešu paku. Vakara netīrie trauki, nakts meitenes sārtās lūpas uz pudeles kakliņa, izsmēķu pelni uz palodzes un bezgaumīga mežģīņu apakšveļa. Viņa pavisam kailais augums un kaut kur palagos dusošais vienas nakts meitenes kalsnais ķermenis. Tveicīgā jūlija rītā ielas pārbāztas ar cilvēkiem, sasvīdušiem ķermeņiem, kailiem mīlniekiem daudzstāvu namu logos, klaiņojošiem baložiem un sētnieku radītiem viegliem putekļiem. Raphaela ķermeņa saldā smarža ir gluži kā pilsētas naktsdzīves prastais parfīms. Viņš aizsmēķē, lūpas izpūš blīvu dūmu mākoni un skatiens brīdi kavējas pie guļošās Marlēnas krūtīm. Viņš sajūt viņās maigos lūpu kaktiņus uz kakla, lai gan visvairāk vēlas, kaut spētu tos aizmirst gluži kā nakts skaļāko vaidu. Un tad Marlēna atver melnos plakstus gluži kā juzdama Raphaela skatienu kavējamies pie viņas. Dažu tumsas stundu kaisle, skaista skulptūra un noskranduša matrača. Marlēna, Marlēna. Kopainas absurdumu vēl vairāk pastiprina kolekcionāra kretīnisms, 'Mīļais nāc' viņa saka, izstiepusies kā kaķene gar balkona durvju malu. ' Es izsmēķēšu' viņš pagriež muguru un iegrimst dūmu drumslās. Parfīma saldenā smarža šķiet palikusi kaut kur starp segām, spilvendrānām un matrača atsperēm. Tādos rītos kā šis Raphaels atmet pēdējo skatienu tādām skulptūrām kā Marlēna un pažud pilsētas skarbajās plaukstās. Raphaels un sievietes, ticiet man, viņš ir tikai pavisam apburošs kretīns, par kuru arī tikai raksta sieviešu žurnālos. Rītos viņš atvadās no kārtējās konfektes, vakaros atplēš čaukstošo papīru un ļauj sievišķīgajai miesai izkust viņā. Konfekšu fabrika - īsa bauda elegantā ampluā. No rīta vien paliek spīdīgi ietinamie papīriņi baltos palagos.

Šīs nav ne atmiņas, ne raksts par kādu konkrētu cilvēku. Raphaelu es izdomāju kādā lietainā jūlija dienā Cēsu pils parkā. Sēdēju uz soliņa pie Šarlotes saliņas, baroju zvirbuļus un klausījos Carla Bruni - Raphael. Kaut kas šajā Raphaelā ir apburošs, vienaldzība un neaizsniedzamība apburtu arī mani. Varam cerēt, ka kādreiz viņš iekodīsies ledenē un apjuks.

Meitene ar maigiem matiem

Viņš ir kā stiprs viskijs - strauji apreibina daiļo dzimumu, atstāj karstu kamolu kaklā un sārtus vaigus. Taču es nekad nevarēju iedomāties, ka apreibšu arī es. ' Manas meitenes' tā viņš mūs dēvēja. Tovakar es patiešām biju viņa meitene, apreibusi no milzīgā mīļuma uz pleca. Par mandarīniem, par bērnudārzu, par viskiju, par filozofiju, par par daudz piebertajām emocijām šai dienai. Mēs kādreiz par to izdzersim pudeli visstiprākā viskija, es apreibšu ar sārtiem vaigiem no sava filozofa un tad es atzīšos savā 8.klases lielajā mīlestībā.

Veltīts Helmutam. Dažreiz atceros, kā apbrīnoju viņa gaitu 8.klasē un smejos par savām pusaudzes ilgām. Bet viņā kaut kas ir, esmu pilnīgi pārliecināta.

Ražot elektrību ar sirdi

Viņš deg. Es to jūtu caur ultrasaržģītajai elektronikas sistēmai, kas uz melnās plastmasas kastes liek uzmirdzēt krāsainām bildītēm. Vai ir izdomāts kas tāds, kas liktu šai dzirkstelei apdzist? Vai tiešām šī nebeidzami plūstošā enerģija ir zinātnes gals? Strupceļš? Vai arī jaunas ēras stūrakmens? Jauna veida organisko vielu sintēze, izmantojot ceturksni Rahmaņinova. Dzirkstele + mūzika -> org. v. + emocijas.
Viņš nebeidz degt. Es to jūtu pat tad, kad melnbaltie taustiņi klusē, jo mūzika turpina dzīvot viņa prātā. Nē, sirdī. Tas ir tauriņa efekts, kas iekustina pārmaiņas. Un varbūt mēs reiz visi spēsim kļūt par tauriņiem, lai kopā ražotu elektrību.
Ir cilvēki, kas nekad nebeigs degt. Paldies viņiem, jo tad nebūtu neviena, kas iededzinātu mūs.

Olivette